Equus. Pasargāt vai ļauties.

zirgsMan šajā sezonā jauni favorīti – Dailes teātris kopumā, un īpaši un pavisam konkrēti – lieliskais un tik dažādais Dainis Grūbe. Tieši tādēļ „Equus” gaidīju ar īpašu pacilātību, ko vairoja arī Pītera Šefera un Lauras Grozas-Ķiberes vārds. Stunda pēc pirmizrādes. Jūtos kā spērienu pa pakrūti dabūjusi. Elpa ir aizrāvusies, un vēl dažas stundas pēc izrādes beigām tā sajūta nelaiž vaļā. Tāda kā kņudoņa, kā kamols kaut kur pakrūtē, kaut kur saules pinuma rajonā. Pareizāk sakot, tā sajūta rodas tikai pēc izrādes, kad esmu nosoļojusi pāris kvartālus, iedarbinājusi auto, bet pēkšņi saprotu, ka nevaru pakustēties. Tas svelošais karstums iekšās tikai tagad ir sācis dedzināt un kāpj pa rīkli un asaru kanāliem augšup. Vārdi virknējas un raujas laukā.  Nevaru ietvert savas emocijas Twitter 140 zīmēs. Šķiet, nekad neesmu rakstījusi par kādu izrādi vairāk kā 140 zīmēs. Lieliski, bravo, sajūsma. Bet kaut kas saka, ka šoreiz tas ir par maz. (Varbūt tas ir Equus, kurš saka: „Raksti, raksti par mani, raksti vēl!”?) Es nezinu, par ko ir stāsts. Tas ir, man gribētos izlikties, ka es nezinu. Gribētos, lai tas būtu stāsts tikai par atsevišķu gadījumu psihoanalīzes praksē, par to, kas varētu notikt, bet – ak, šausmas, šausmas! – tikai ne ar mani, tikai ne ar maniem tuvajiem, jo mēs taču visu kontrolējam. Tāds arī ir acumirklī uztveramais vēstījums, kas ir atstāstīts izrādes anotācijā, preses relīzēs, līdzinoties informācija, ko ikdienā varētu (jā, varētu gan!) atrast “nelabo ziņu” sižetos: pusaudzis ir vardarbīgi izturējies pret dzīvniekiem, bet tā vietā, lai tiktu notiesāts, tiek atzīts par nepieskaitāmu un nosūtīts ārstēties. Cits vēstījums, kas aicina nevis nosodīt, bet izprast, ir par cilvēka zemapziņas dzīlēm, kurās, savienojoties it kā nesaistītām lietām, tiek iedarbināti neizprotami rīcības mehānismi – tā ir mīkla, ko trīs stundu garumā šķetina dakteris Daiserts. Stāsts aizrauj, itin kā mēs skatītos detektīvu, kaut gan vainīgais jau ir zināms. Vai tiešām zināms? Meklējam, kas ir vainīgs pie tā, ka viņš (Alans) ir vainīgs? Apspriežam, cik traumējoša var būt pārlieku stingrā audzināšana, vēlmju apspiešana, izolācija no ārpasaules, reliģijas negatīvā ietekme. Vai varbūt tomēr kas cits?

Equus
Alans – Dainis Grūbe, Tīrradnis – Gints Andžāns. Dailes teātra publicitātes foto

Tomēr patiesas šausmas pārņem, kad saproti – ir vēl dziļākas dzīles par cilvēka zemapziņu, mistiskais līmenis, neizskaidrojamais un tādēļ biedējošais, nezināmais un tādēļ vilinošais. Un tas ir vēstījums par mītiem, totēmiem, arhetipiem, par sievietēm, kas skrien ar vilkiem (Klarisa Pinkola Estesa), un par zēniem, kas auļo ar mežonīgiem zirgiem. Puisis, kurš sagadīšanās (dievišķās gribas?) rezultātā ar miesu un dvēseli ir kļuvis par starpnieku, portālu starp mistisko pasauli un mūsējo, starp pārpasaulīgo dimensiju un šo – ikdienišķo. (Vai atceraties Laimas Muktupāvelas „Cilpu”, kur pūķis, neviena netraucēts, un citi pasaku radījumi dzīvoja kādā nomaļā Latvijas meža nostūrī?) Šefera kristīgā tēma šai lugā ir tikpat neuzmācīga kā “Amadejā”. Kam ausis, tas lai dzird. Tev nebūs citus Dievus turēt. Jo jebkurš cits, ko tu ielaidīsi sevī – pārņems, izēdīs no iekšpuses, iznīcinās, izdedzinās. Vieta nekad nepaliek tukša. Ja tas nav kristiešu Dievs, tad nāks cits – lai būtu par kungu un vadītu, un valdītu, un manipulētu tevi, līdz vienā brīdi tu, cilvēks, vairs nepieder sev. Tā ārprāta transformācija – kā dzīvnieks-zirgs, Equus iemiesojas, pārņem Daiņa Grūbes Alanu – es noticu katram mirklim, katrai niansei, visām sajūtu gradācijām – no vieglā tramīguma un dīžāšanās, izvairoties no pieskārieniem, līdz satraukumam un agresīvajai eksplozijai beigās. Pusdzīvnieks un puscilvēks – divi sakusuši vienā un vienlaicīgi! Izcili – līdz šausmām, līdz asarām. Mazās formas izrādes nedod iespēju pazust skatuves plašumā, sadalīt atbildību starp ansambļa partneriem, noslēpties aiz dekorāciju krāšņuma – viss notiek šeit un tagad, skatītājs elpo tev sejā (vai mugurā). Paliek kailā patiesība – un ne kripatas melu, jo viss ir redzams kā uz delnas. Tā ir neaprakstāma sajūta. Kad esi uz skatuves – sajust, kā zāle izzūd, kaut gan ir tepat līdzās. Un kad esi skatītājos – brīžiem kļūst kauns un neērti, it kā tu esi ieskatījies cilvēka dvēselē, tajā visslēptākajā stūrītī, kur parasti neielaiž, kuru pats sev noliedz, kur nu vēl svešu. Un tāpēc brīžiem gribas aizvērt acis. Dēļ tā, cik patiesi viss ir. (Dainis Grūbe!!!)

Equus-54
Alans – Dainis Grūbe, Tīrradnis – Gints Andžāns. Dailes teātra publicitātes foto.

Fantastiski zirgi – lieliskie un cēlie, kas nesteidzīgi klaudzina gar skatuves malu, un apokalipses jātnieki, kuri rada īstenu armagedona troksni izrādes izskaņā. Gints Andžāns, Juris Žagars, Ieva Segliņa, Indra Briķe, Kristīne Nevarauska – katrs savā vietā, katra loma – neliels, smalks meistardarbs. Tomēr nevaru beigt fantazēt par to, cik lielisks varētu būt Alana un terapeita duets Grūbes un Žagara izpildījumā! (Jā, vēl aizvien M.Butterfly iespaidā) Bet varbūt tieši tādam – Laura Subatnieka veidolā – ir jābūt “profesionālā klimaksa” nomāktam profesionālim – mazliet garlaikotam, lēnīgam, rāmam, piezemētam. Viņš it kā sapņo par piedzīvojumiem, it kā grib ko mainīt vai mainīties, it kā iekāro Kristīnes Nevarauskas Hesteri, bet tikai it kā – tā nedaudz, ne karsti, ne auksti, bet remdeni. Man prieks par katru reizi, kad skatu Kristīni Nevarausku bez parūkām un krinolīniem (Bovarī, Skārleta – tā nu man ir gadījies šosezon). Viņas Hestere ir uzvilkta un jūtīga kā stīga, kura, šķiet, arī būtu gatava eksplodēt no viena pieskāriena, ja vien ļautos, ja vien tas Daiserts pieskartos. Indras Briķes norūpējusies, mīlošā, labu gribošā, izmisusī mamma – viņa patiesi tic (un es, taisnību sakot, arī), ka zēnā ir iemājojis pats nelabais. Un Jura Žagara vienkāršais, gādīgais, naivais paps (zināmā mērā cilvēks futrālī), kurš saprot, ka kaut kā būtu jāpiedalās dēla audzināšanā, un dara, kā nu sanāk – vai nu aizliedzot, viņaprāt, galējas samaitātības avotus – televīziju un reliģiju, vai nu novēršot skatienu un izliekoties, ka nekas dīvains nav noticis (vēl viena kumode aizbarikadēto durvju priekšā). Viena normāla, mīloša ģimene, kur visi rūpējas viens par otru; bet – kas tik neslēpjas aiz glītām fasādēm! Ieva Segliņa ir tik neatkārtojami jauka un dabiska, cik vien var būt. Viņa dzīvo uz skatuves, kā elpo, šķiet, viņai vienkārši ir jāuznāk – un viss notiek, nekas nav jādara! Scenogrāfa (Miķelis Fišers) radītā spēles telpa atgādina stalli, noliktavu, bēniņus. Telpas centrā liels krāvums – gultas, galdi, krēsli, milzīgi masīvkoka skapji, kumodes, aiz kuriem manāmas milzīgas durvis. Pa brīdim telpā ieplūst kāda gaismas strēle no ārpasaules, un putekļi savijas vērpetēs, no kurām iznirst ilgas, sapņi, fantāzijas vai bailes, un no šīm ēnām, no nekurienes pie Alana iznāk Equus. Telpa atgādina mūsu zemapziņas pieliekamos kambarus – kādas tik grabažas tajos netiek glabātas ar vienu neapzinātu mērķi – pasargāt. Vai es mēģinu sevi pasargāt, neielaižot iekšā zemapziņu, vai, izliekoties, ka durvju nav, nelaižu sevi laukā? Jo sienās, kuras pasargā, ietver, ierobežo ir drošāk, nekā tur, ārpusē. Jā, milzīgos paslēptos, aizbarikadētos vārtus uz skatuves es pamanu tikai uz beigām, kad satrakojušies zirgi (Equus) mēģina ielauzties iekšā (vai izlauzties ārā?). Gaidu, kā izrādes beigās visas barjeras kritīs, durvis atvērsies un… Tas nenotiek. Bet varbūt tas ir pavisam cits stāsts – par cilvēku, kurš nepadodas. Kurš cīnās, taustās, meklē līdzsvaru – līdzsvaru starp kaisli, kas dod garšu dzīvei, un kaisli, kas iznīcina. Un tad runa ir ne tikai par zirgiem, bet ikvienu mīlestību, ko tu vai nu ielaid savā dzīvē un ļaujies tai, vai arī noliedz un noraidi, paliekot savā futrālī… Ej, sadedz un spīdi jel īsu brīdi, lai vēlāk nebūtu ko žēlot… (Rainis). Redz, ko no manas zemapziņas dzīlēm ir izcēlusi Laura Groza-Ķibere. „Mēs visi ilgojamies pēc pirmatnējā, savvaļīgā. Mēs tikām mācīti kaunēties par savām ilgām. Tomēr [..] ēna joprojām vīd aiz muguras gan mūsu dienās, gan naktīs. Lai kurp mēs dotos, ēna, kas teciņiem soļo iepakaļ, balstās uz četrām kājām.” (Klarisa Pinkola Estesa, „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”) http://www.dailesteatris.lv/izrade/441/equus Pirmizrāde: 2015. gada 17. maijs

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s